Viduslaikos islāma pasaule kļuva par galveno matemātikas attīstības centru. Laikā, kad Eiropā daļa seno zināšanu bija zudusi, islāma zemēs matemātika tika saglabāta, pētīta un būtiski paplašināta.
Plašā islāma valsts apvienoja teritorijas no Spānijas līdz Indijai. Šajā telpā satikās grieķu, persiešu, indiešu un vietējās zināšanu tradīcijas. Valsts pārvalde, tirdzniecība, astronomija un reliģiskā prakse radīja lielu vajadzību pēc precīziem aprēķiniem.
Zināšanas tika augstu vērtētas. Tika veidotas bibliotēkas, skolas un zinātniskie centri. Teksti tika tulkoti un sistemātiski pētīti.
Viens no svarīgākajiem procesiem bija sengrieķu un indiešu darbu tulkošana arābu valodā. Tika tulkoti darbi par aritmētiku, ģeometriju un astronomiju. Šie teksti nekļuva par muzeja priekšmetiem, bet par pamatu jauniem pētījumiem.
Tulkošana ļāva saglabāt darbus, kas citādi būtu zuduši. Vēlāk tie nonāca Eiropā un ietekmēja turpmāko matemātikas attīstību.
Islāma pasaulē algebra izveidojās kā patstāvīga matemātikas nozare. Tā tika izmantota mantojuma sadalē, tirdzniecībā un tiesībās. Uzdevumi ar nezināmiem lielumiem kļuva par ikdienas praksi.
Vienādojumi tika risināti sistemātiski, izmantojot noteiktas darbību secības. Šī pieeja padarīja algebru par praktisku un universālu rīku.
Islāma matemātiķi pārņēma un izplatīja decimālo skaitļu sistēmu ar nulli. Šī sistēma ievērojami vienkāršoja aprēķinus salīdzinājumā ar agrāk izmantotajām metodēm.
Tika izstrādāti paņēmieni reizināšanai, dalīšanai un darbam ar daļām. Aprēķini kļuva ātrāki un precīzāki, kas bija svarīgi tirdzniecībā un zinātnē.
Astronomija veicināja trigonometrijas attīstību. Debess ķermeņu kustību aprēķini prasīja jaunas metodes. Tika pilnveidotas sinusa, kosinusa un tangensa jēdzienu lietošanas metodes.
Trigonometrija kļuva par neatkarīgu matemātikas nozari, nevis tikai ģeometrijas papildinājumu. Šīs zināšanas vēlāk pārņēma Eiropas zinātnieki.
Ģeometrija tika izmantota arhitektūrā, zemes mērīšanā un kartogrāfijā. Precīzi aprēķini bija nepieciešami mošeju, pilsētu un ceļu plānošanā.
Ģeometriskie raksti un simetrija kļuva arī par mākslas sastāvdaļu. Matemātiskās zināšanas ietekmēja dekoratīvo dizainu un arhitektūras struktūras.
Lūgšanu laiku noteikšana, kalendāru veidošana un virziena uz svētvietu aprēķini prasīja sarežģītus matemātiskus aprēķinus. Tika sastādītas tabulas, kas palīdzēja veikt šos aprēķinus ikdienā.
Astronomiskie novērojumi veicināja precīzāku skaitļu lietošanu un jaunu metožu izstrādi.
Matemātika tika mācīta skolās un zinātniskajos centros. Mācīšanās balstījās uz tekstu studijām, piemēru risināšanu un komentāru rakstīšanu. Skolēni apguva gan teoriju, gan praktisku pielietojumu.
Šī izglītības sistēma nodrošināja augstu matemātikas līmeni vairāku gadsimtu garumā.
Viduslaiku beigās matemātiskās zināšanas no islāma pasaules nonāca Eiropā. Tika pārņemta decimālā skaitļu sistēma, algebra un trigonometrijas pamati.
Šis mantojums kļuva par pamatu renesanses matemātikai un zinātnes attīstībai jaunajos laikos.
Islāma pasaules matemātiķi ne tikai saglabāja seno zināšanu mantojumu, bet arī būtiski to paplašināja. Praktiskā pieeja, algoritmi un jaunas metodes bagātināja matemātiku un padarīja to universālāku.
Matemātika islāma pasaulē viduslaikos bija dinamiska un daudzpusīga. Tā apvienoja dažādu kultūru zināšanas un radīja stabilu pamatu turpmākajai attīstībai. Bez šī posma mūsdienu matemātikas vēsture nebūtu pilnīga.