Renesanses laikā matemātika Eiropā piedzīvoja strauju izaugsmi. Šis posms aptver aptuveni 14.–16. gadsimtu un iezīmē pāreju no viduslaiku tradīcijām uz jauno laiku zinātni.
Renesanse bija kultūras un zinātnes atdzimšana, kas balstījās uz interesi par antīko mantojumu. Tika pētīti sengrieķu un romiešu darbi, kuri viduslaikos bija daļēji aizmirsti. Tajā pašā laikā sabiedrībā pieauga vajadzība pēc praktiskām matemātiskām zināšanām.
Tirdzniecība, banku darbība, arhitektūra un māksla prasīja precīzus aprēķinus. Matemātika kļuva par ikdienas darba instrumentu.
Grāmatu iespiešana būtiski mainīja zināšanu izplatīšanu. Matemātikas darbi vairs nebija jāpārraksta ar roku, un tie kļuva pieejami plašākam cilvēku lokam.
Mācību grāmatas ar uzdevumiem un piemēriem izplatījās visā Eiropā. Tas veicināja vienotu pieeju matemātikas apguvei un paātrināja jaunu ideju izplatību.
Renesanses laikā Eiropā pilnībā nostiprinājās decimālā skaitļu sistēma ar nulli. Romiešu skaitļi pakāpeniski tika izspiesti no aprēķiniem.
Aprēķini kļuva ātrāki un precīzāki. Tirdzniecībā un grāmatvedībā tas deva būtiskas priekšrocības, un matemātika kļuva praktiski lietojama plašāk nekā jebkad agrāk.
Viens no nozīmīgākajiem renesanses sasniegumiem bija simboliskās algebras attīstība. Nezināmie lielumi sāka tikt apzīmēti ar burtiem, un darbībām tika ieviestas skaidras zīmes.
Vienādojumi vairs netika rakstīti garos teikumos. Tie tika pierakstīti īsi un precīzi, kas ļāva risināt sarežģītākus uzdevumus un salīdzināt dažādas metodes.
Renesanses matemātiķi īpaši interesējās par vienādojumiem. Tika izstrādātas metodes kvadrātvienādojumu un augstāku pakāpju vienādojumu risināšanai.
Šie pētījumi bija svarīgi gan teorētiski, gan praktiski. Tie tika izmantoti zemes mērīšanā, būvniecībā un mehānikā.
Ģeometrija renesansē ieguva jaunu nozīmi. Tā tika izmantota arhitektūrā, kartogrāfijā un mākslā. Perspektīves likumu izpēte ļāva attēlot telpu plaknē ar lielu precizitāti.
Mākslinieki izmantoja ģeometriskas konstrukcijas, lai radītu reālistiskus attēlus. Matemātika un māksla kļuva cieši saistītas.
Renesansē pastiprinājās interese par dabu. Kustības, attālumi un proporcijas tika pētītas ar matemātikas palīdzību, sagatavojot pamatu vēlākajai zinātniskajai revolūcijai.
Matemātika sāka kalpot kā valoda dabas likumu aprakstam. Precīzi mērījumi un aprēķini kļuva par zinātnes pamatu.
Skolas un universitātes paplašināja matemātikas mācību programmas. Studenti apguva aritmētiku, algebru un ģeometriju kā praktiskas prasmes.
Rokasgrāmatas tirgotājiem, inženieriem un amatniekiem padarīja matemātiku pieejamu arī ārpus akadēmiskās vides.
Renesanses beigās matemātika bija kļuvusi strukturēta un simboliska. Aprēķinu metodes bija skaidras un vispārīgas, bet zināšanas tika plaši izplatītas.
Šis posms sagatavoja ceļu jaunajiem laikiem, kuros matemātika kļuva par centrālo zinātnes instrumentu.
Matemātika renesansē pārtapa no mantojuma zināšanām par dinamisku un radošu nozari. Simboli, vienādojumi un praktiski pielietojumi mainīja veidu, kā cilvēki domāja par skaitļiem un formām. Renesanse izveidoja pamatu modernajai matemātikai, kuras ietekme jūtama līdz pat mūsdienām.