Matemātikas attīstība viduslaiku Eiropā notika pakāpeniski un nevienmērīgi. Agrīnajos viduslaikos daļa seno zināšanu bija zudusi vai kļuvusi grūti pieejama, taču laika gaitā Eiropa atguva un pārveidoja matemātikas mantojumu.
Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma matemātikas līmenis Eiropā būtiski samazinājās. Izglītība koncentrējās klosteros un baznīcu skolās. Matemātika tika mācīta ierobežotā apjomā, galvenokārt kā daļa no vispārējās izglītības sistēmas.
Skaitīšanai bieži tika izmantoti romiešu skaitļi. Tie bija neērti sarežģītiem aprēķiniem, tāpēc matemātika šajā posmā bija vairāk teorētiska nekā praktiska.
Viduslaiku izglītība balstījās uz septiņām brīvajām mākslām. Matemātika ietilpa četrās no tām, kuras sauca par kvadrīviju. Tajā ietilpa aritmētika, ģeometrija, mūzika un astronomija.
Aritmētika tika uztverta kā skaitļu teorija, nevis aprēķinu prasme. Ģeometrija balstījās uz antīkiem tekstiem, bet astronomija bija cieši saistīta ar kalendāru veidošanu un reliģisko svētku noteikšanu.
No 11. gadsimta Eiropā sākās plaša tulkošanas kustība. Latīņu valodā tika tulkoti darbi, kas bija saglabāti islāma pasaulē. Tie ietvēra aritmētiku, algebru, ģeometriju un astronomiju.
Šie teksti būtiski paplašināja Eiropas matemātiskās zināšanas. Parādījās jaunas metodes un jēdzieni, kas nebija zināmi agrākajos viduslaikos.
Pakāpeniski Eiropā sāka izplatīties decimālā skaitļu sistēma ar nulli. Tā bija daudz ērtāka par romiešu skaitļiem, tāpēc aprēķini kļuva ātrāki un precīzāki.
Sākotnēji jaunā sistēma tika lietota tirdzniecībā. Tirgotājiem bija nepieciešami precīzi aprēķini peļņas, procentu un valūtas maiņas noteikšanai. Laika gaitā šo skaitļu sistēmu pārņēma arī izglītības iestādes.
Aprēķinos plaši tika izmantots abakuss. Tas palīdzēja veikt saskaitīšanu, atņemšanu, reizināšanu un dalīšanu. Abakusa lietošana bija izplatīta pilsētās un tirdzniecības centros.
Parādījās rokasgrāmatas, kas mācīja praktisku aritmētiku. Tajās tika skaidroti aprēķini, kas bija noderīgi ikdienas darbā.
12. un 13. gadsimtā Eiropā izveidojās pirmās universitātes. Tajās matemātika kļuva par nozīmīgu studiju daļu. Studenti apguva gan teoriju, gan praktiskas metodes.
Universitātes nodrošināja zināšanu sistemātisku nodošanu. Matemātika vairs nebija tikai klosteru privilēģija, tā kļuva pieejama plašākam izglītoto cilvēku lokam.
Ģeometrija viduslaikos tika izmantota arhitektūrā un zemes mērīšanā. Katedrāļu un citu lielu būvju celtniecība prasīja precīzus aprēķinus.
Lai gan pierādījumi nebija galvenais uzsvars, tika izmantotas pārbaudītas formulas un metodes. Ģeometrija bija cieši saistīta ar praksi.
Astronomija bija viena no svarīgākajām matemātikas lietojuma jomām. Kalendāru precizēšana, Lieldienu datuma noteikšana un debess novērojumi prasīja matemātiskus aprēķinus.
Astronomiskās tabulas tika izmantotas plaši. Tās balstījās uz iepriekšējo kultūru zināšanām, kuras tika pielāgotas Eiropas vajadzībām.
Viduslaiku beigās matemātika Eiropā bija ievērojami attīstījusies. Jaunā skaitļu sistēma, tulkotie teksti un universitāšu darbs radīja stabilu pamatu turpmākam progresam.
Šis posms sagatavoja augsni renesanses matemātikai, kurā simboliskā algebra un teorētiskā pieeja kļuva dominējoša.
Matemātika viduslaiku Eiropā bija pārejas posms starp seno un moderno pasauli. Tā apvienoja antīko mantojumu ar jaunām praktiskām vajadzībām. Šajā laikā matemātika atguva nozīmi un sagatavoja ceļu straujai attīstībai nākamajos gadsimtos.